piedzivot_lappuses's reviews
11 reviews

Grāmata visiem mileniāļiem, kas vēl atceras kokosriekstu dezodonta smaržu no 90. gadu beigām, kas pilnu krūti izbaudījām savu pusaudzību. Man gribas domāt, ka grāmatu sapratīs un izbaudīs arī mūsdienu pusaudži, jo centieni saprast sevi un mazliet besīties par pieaugušajiem ir nemirstošas pusaudzības vērtības.
Grāmatas īstā, autentiskā balss ir tas, kāpēc es to ieteiktu izlasīt pēc iespējas visiem. Luīze Pastore vienmēr bijusi meistarīga valodas lietotāja, un šeit šī prasme sevi attaisno pilnā mērā. Autore neizlikas labi pazīstam mūsdienu pusaudzi, viņa raksta par savu laiku, tā smaržām, garšām, modēm, draudzībām un pārdzīvojumiem un trāpa tieši mērķi. 
Ļoti svaigi un ļoti vajadzīgi mūsdienu latviešu oriģinālliteratūrai, kur akūti trūkst grāmatu tīņiem, pusaudžiem, jauniešiem. No sirds iesaku!

Par Artura Gruzdiņa dzejas grāmatu "Drošāks es" gribas jautāt tāpat kā par vistu un olu. Kas bija pirmais – notis vai vārdi, dziesma vai dzejolis?
Kā liecina grāmatas nosaukums, "Drošāk es" vēsta par drošību un dažādām situācijām, kurās vērts uzmanīties un ievērot drošības noteikumus. Katrs dzejolis apskata vienu iespējami bīstamu situāciju, un gandrīz visos īpaši izcelts viens no pantiņiem, kurā mazajam lasītājam tiek nodota svarīgākā mācība.
Kā liecina grāmatas nosaukums, "Drošāk es" vēsta par drošību un dažādām situācijām, kurās vērts uzmanīties un ievērot drošības noteikumus. Katrs dzejolis apskata vienu iespējami bīstamu situāciju, un gandrīz visos īpaši izcelts viens no pantiņiem, kurā mazajam lasītājam tiek nodota svarīgākā mācība.
Lai gan Artura Gruzdiņa dzejoļos gribētos vairāk radošuma un dzejošanas brīvības un dažbrīd uzkrītoši šķiet, ka teksts stipri pielāgots un pierakstīts jau gatavam muzikālajam celiņam, tomēr jāatzīst, ka grāmata tapusi ar labu mērķi un turpina to sasniegt joprojām.

Man ir īpaša interese par bērnu literatūru, vēl vairāk priecājos par dzeju, kas rakstīta mazajiem lasītājiem. Edgara Dūmiņa grāmata nepārsteigs ar jauniem formas meklējumiem vai īpašu radošumu. Taču jaukai palasīšanai un sarunām par vērtībā un draudzību noteikti derēs.
Vērot bērnu spēlēšanos ir kā skatīties aizraujošu filmu, kurā atdzīvojas mīļmantiņas, aug pilsētas un torņi, bet beigas allaž laimīgas. Tieši šāda noskaņa valda Edgara Dūmiņa dzejas grāmatā "Žirafīte steidz palīgā". Tajā notikumos, priekos un bēdās dzīvo žirafīte Lība, kas, kā nojaušams, ir kāda maza rakara rotaļlieta.
Klasiskajās četrrindēs sakārtotie dzejoļi mazajam lasītājam ļauj izdzīvot paša dzīves brīžus. "Žirafīte steidz palīgā" ir par pašu grāmatas lasītāju un viņa māku spēlēties un aizrauties ar spēli. Dzīvesprieka pilnie Edgara Dūmiņa dzejoļi papildināti ar tikpat saulainiem mākslinieces Irēnas Žgutes zīmējumiem, kuros redzam bērnišķīgu naivumu un gaišumu.
Man šajos dzejoļos pietrūka pārsteiguma un jaunrades gan tekstos, gan ilustrācijās, taču varu ieteikt, ja ir vēlēšanās ar bērniem palasīt ko vienkāršu un ļoti skanīgu.

Ir grāmatas, un ir literatūra. "Aube" ir literatūra – teksts, kas jābūvē lasītājam saviem spēkiem, savās sajūtās un savā pacietībā. Lasot vairākkārt pieķēru sevi pie domas, ka tas, ko lasu, visai attāli ir proza. Tas, kā autore raksta, kā veido asociācijas, apraksta notikumus, ir tik dzejiski, un lasītājam ir jākļūst par rūpīgu teksta līdzdalībnieku.
Slovāku autore Katarīna Kucbelova uzrakstījusi vēstījumu par savu personisko pieredzi – divus gadus viņa apciemoja 80 gadus veco Iļku, lai viņas vadībā apgūtu tradicionālās sieviešu aubes darināšanu. Saruna starp abām sievietēm ir saruna par dažādām paaudzēm, par to, cik citādāk uztveram un jūtam tradīcijas, par atšķirīgām nacionalitātēm, bet, pirmkārt, pašām par sevi.
Šīs bija lappuses, kurās jutu dusmas, jo dažbrīd tik ļoti gribējās paslinkot un ļauties nekontrolētām tekstam plūdumam. Daudz domāju arī par tulkošanas darbu. Ticu, ka tulkotājai šis bija visai izaicinoši. Iztulkot visas tās rokdarbu nianses un nosaukumus, kuru analogu latviešu valodā nemaz nav, noteikti nebija vienkārši. "Aube" arī ļoti aizkustināja.
Iesaku visiem, kurus nebaida literāri izaicinājumi un emocionāli kustinoši teksti.

Mammu mīlestības grāmata.

Es esmu mamma, un man jāatzīstas, ka ne vienmēr šī loma man nākusi viegli un dabiski. 
Un vēl jau ir tas, ka mamma sabiedrības acīs ir pielīdzināma kaut kam gandrīz svētam, visu zinošam un varošam, lai gan realitātē arī mamma ir tikai cilvēks ar untumiem, skumjām, dusmām un dienām, kad gribas ietīties sarkanā halātā un nekustēt no gultas.

Savā jaunākajā grāmatā bērniem Andra Manfelde ar lielu mīlestību un cieņu, bet tikpat varenu devu humora skrubina un drupina perfektās mammas tēlu. Stāsta “Vai mamma ir mājās?” centrā ir ģimene, kas kādā rītā saprot – mamma ir pazudusi.

Stāsts par pazudušo mammu drīz vien izvēršas par īstu detektīvu, un tētim, Annī un Aurēlijai talkā nāk detektīvs – japānis, bet izmeklēšanu traucē viltīgi krāpnieki. Vēl lappusēs atradīsiet visai apjukušo opi ar ieģipsētu kāju, divus kaķus, no kuriem viens tiek mīlīgi saukts par Žurku, un divas draudzenes no kaimiņmājas. Mammu meklē visi, jo visi zina – bez mammas mājā nav kārtības, bet sirdī miera.

Šī grāmata nav par nevarīgiem tētiem vai dauzoņām bērniem, kas bez mammas modrās acs visu salaiž grīstē. Nu, labi, varbūt tikai mazliet ir arī tā, taču es šo grāmatu uztvēru kā mīlestības vēstuli mammai, turklāt tieši tādai mammai, kāda tā ir – ar untumiem, brīžiem, kad izsprūk kāds nemīļāks vārds un kad dusmas plūst pāri malām. 
No otras puses raugoties, “Vai mamma mājās?” ir arī grāmata par mammas mīlestību – atgādinājums dauzoņām un apjukušajiem tētiem, ka mīlam arī tad, kad mazliet dusmojamies. 

Humora pilns stāsts, kurā visvairāk novērtēju asprātīgos valodas krikumus un to, cik lieliski šī grāmata atver iespēju runāt par mazliet citādāku, bet ne mazāk labu mammu.

Iesaku sākumskolēniem, viņu mammām un citiem pieaugušajiem. 

Par aizslēgtām un vientulībā skumstošām sirdīm stāsta somu autores Katri Kirkopelto bilžu grāmata “Mollis”. Draudzība un atvēršanās tai ir prasme, ko apgūstam mūža garumā. Reizēm tas nāk viegli, bet citām reizēm, kad sirds aiz deviņām atslēgām, draugu iegūšana var šķist īsta zinātne. 

Mollis ir stāsts par draudzēšanos, par to, ka mums katram ir savs stāsts un apvārsnis, pēc kura ilgojamies un līdz kuram redzam pasauli sev apkārt. Šajā bilžu grāmatā satiekam gan Molli, kuram nekad nav bijis drauga, bet kurš mācās pats par tādu kļūt. Te ir arī mazais Sisu, kurš ļoti ilgojas pēc dēkām. Kā jau bērnu grāmatām piedienas, viss beidzas labi, bet vērts šo stāstu lappusi pa lappusei izlasīt vēl un vēl, lai novērtētu to, cik rūpīgi un uzmanīgi autore atver Moļļa sirdi. 

Bez pārdomātā un mērķtiecīgā sižeta grāmatā patīkami izceļas arī autores ilustrācijas, kas ne tikai izstāsta notikumus, bet stāstu arī papildina ar dažādām detaļām. Piemēram, Moļļa nama ārdurvju nosūbējušais kliņķis ir maza nianse, taču, to pamanot, saprotam vientulības un izolētības dziļumu. 
Arī bilžu grāmatas tēli ir radīti neparasti kolorīti. Bērnos tas raisa lielu interesi, bet tikpat labi šie neidentificējamie zvēriņi var tapt uztverti arī kā simboli.

Jāpiemin arī Maimas Grīnbergas tulkojumu, kas ir tik drosmīgi bagātīgs. Tādu darbu ar valodu, tādu vārdu izvēli bērnu grāmatās lasām reti. Jā, iespējams, vecākiem būs bērniem atsevišķi vārdi jāizskaidro, bet ikvienu grāmatas iniciētu sarunu starp bērnu un pieaugušo es izceltu kā vienu no grāmatas plusiem.

Grāmata ir sirsnīga, rūpīga, pamatīga un tāda, pēc kuras visa pasaule iekrāsojas sārta – sirdssilta.

Ļoti iesaku pirmsskolēniem un viņu pieaugušajiem. 

Zviedru autores Ēlinas Kullhēdas literārā fikcija par amerikāņu autores Silvijas Plātas pēdējo dzīves gadu ir mana šī gada pirmā pieczvaigžņu grāmata.
Izcili uzrakstīta proza par sievieti, kas dzīvo starp būšanu sev un citiem. Tas, kā grāmatas autorei ir izdevies šķietami ietiekties Silvijas Plātas prātā un uztaustīt visas lejas un ielejas, tumšos nostūrus un eiforijas pilnās virsotnes, ir kaut kas neiedomājams. Joprojām domāju par to, kā tapis šis teksts. Kā?!
Tas ir romāns par sievietes būšanu, par radīšanu, par dzīvošanu pēc sabiedrības noteikumiem, bet vienlaikus par izmisīgu vēlmi rakstīt, būt tekstā, būt rakstniecei. Visticamāk, autorei palīdzējusi pašas personiskās dzīves pieredze, jo arī Ēlinas Kullhēdas vīrs ir rakstnieks, un romāns, iespējams, sanācis pašreflektīvs.
Izcils Jolantas Pētersones tulkojums. Izcils grāmatas latviešu izdevuma vāks. Man nav kritisku piezīmju, vien pārdomas par to, kam šo gribētos ieteikt. Droši vien tiem, kas nebaidās emociju šūpoļu un kas novērtē labi uzrakstītu tekstu. Tā retā reize, kad nožēloju, ka man nav grāmatas personiskā eksemplāra.

Grāmata – laikmeta liecība. Kā jau vēsta nosaukums, tās ir pavisam īstas zviedru rakstnieces Astridas Lindgrēnes 2. pasaules kara laikā rakstītas dienasgramatas, kurās toreiz vēl tikai topošā autore fiksēja kara notikumus, sajūtas, bailes un bažas, arī ģimenes ikdienu.
Šo arī gribējās atstāt bez vērtējuma, jo grāmatā nav ne sižeta, ne raksturu, ne citu elementu, pēc kā var vērtēt uzrakstītu tekstu. Tikai mana plika interese un subjektīva sajūta par to, cik aizraujoši bija piedzīvot šīs lappuses. Mazliet mulsināja arī ļoti apjomīgais materiāls, kas grāmatā tika iekļauts, bet latviešu valodā neiztulkots – avīžu izgriezumi, kurus savulaik savās dienasgrāmatās līmējusi Astrida, latviešu lasītājam paliek neizlasāmi. Ja vien nepārvaldāt zviedru valodu. :)
Zviedrija 2. pasaules kara laikā saglabāja savu neitralitāti, līdz ar to man gribas teikt, ka Astridas dienasgrāmatās fiksētās sajūtas ir ļoti līdzīgas tām, ko jūtam šobrīd, kad noraugāmies uz karu Ukrainā, jūtam līdzi, taču patiesībā mūsu ikdienas dzīvi un sadzīvi tas ietekmē salīdzinoši maz. Mēs turpinām svinēt Ziemassvētkus pie pilniem galdiem (kā Astrida), apdāvināmies (kā Astridas ģimene), pieciešam dažas neērtības, cenu kāpumu, taču citādi – dzīve notiek. Lai gan, jā, ar bailēm fonā.
Speciāli to nefiksēju, bet ļoti daudz reižu Astridas dienasgrāmatās izskan viena doma – lai nāk jebkas, tikai ne krievu armija.
Ļoti jauks šīs grāmatas bonuss – te ir fiksēts brīdis, kā un kādos apstākļos aizsākas rakstnieces Astridas Lindgrēnes ceļš. Tā ir gandrīz nejaušība, likteņa pirksts, kā ietekmē Astrida sāk rakstīt leģendāro Pepiju Garzeķi. Izlasiet! :) Mazliet amizanti šajās lappusēs lasīt Astridas pašas šaubas par savu prasmi rakstīt. Eh, ja vien viņa jau toreiz zinātu...

Šajās lappusēs piedzīvoju neticami labi uzrakstītu smeldzi un alkas pēc neesošas tēva figūras ģimenē. Zanes Zustas uzrakstītās lappuses, kurās iepazīstam centrālās varones Lindas bērnību, ir kaut kas ļoti izcils, līdz niansēm noslīpēts vēstījums, kurās atklājas gan bērnišķīgais naivums un sapņi, gan laikmeta fons. Lindas bērnība ir vēlie 80., 90. pirmā puse, kas grāmatā netiek precizēts, bet autore to ļauj nojaust ar dažādu sīkumu palīdzību.
Atsevišķas ainas ir ļoti kinematogrāfiskas. Piemēram, epizode, kurā desmitgadīgā Linda sēž savā istabā un skaļi lasa tētim uzrakstītās vēstules.
Vienu zvaigzni noņēmu valodas dēļ. Ļoti īsie teikumi šķita atbilstoši Lindas bērnības nodaļās, bet, varonei pieaugot, būtu gribējies arī bagātīgāku, pilnīgāku valodu. Grāmatā ir lieliski būvēts mātes tēls, kas diemžēl otrajā grāmatas pusē tikpat kā neparādās.
Tā kā es esmu viens no tiem lasītājiem, kam raudāšana grāmatas lasīšanas laikā ir viens no kvalitātes rādītājiem, tad varu teikt – ļoti iesaku. Bērnības nodaļā es raudāju elsās, pat gaudās un uztraucos, vai kaimiņi neizsauks pašvaldības policiju. Brīdinu – saturs var būt emocionāli satricinošs tai lielākajai daļai latviešu, kas auguši bez tēva.
Ļoti priecājos, ka tieši šī man šogad ir pirmā grāmata.