Grāmata – laikmeta liecība. Kā jau vēsta nosaukums, tās ir pavisam īstas zviedru rakstnieces Astridas Lindgrēnes 2. pasaules kara laikā rakstītas dienasgramatas, kurās toreiz vēl tikai topošā autore fiksēja kara notikumus, sajūtas, bailes un bažas, arī ģimenes ikdienu.
Šo arī gribējās atstāt bez vērtējuma, jo grāmatā nav ne sižeta, ne raksturu, ne citu elementu, pēc kā var vērtēt uzrakstītu tekstu. Tikai mana plika interese un subjektīva sajūta par to, cik aizraujoši bija piedzīvot šīs lappuses. Mazliet mulsināja arī ļoti apjomīgais materiāls, kas grāmatā tika iekļauts, bet latviešu valodā neiztulkots – avīžu izgriezumi, kurus savulaik savās dienasgrāmatās līmējusi Astrida, latviešu lasītājam paliek neizlasāmi. Ja vien nepārvaldāt zviedru valodu. :)
Zviedrija 2. pasaules kara laikā saglabāja savu neitralitāti, līdz ar to man gribas teikt, ka Astridas dienasgrāmatās fiksētās sajūtas ir ļoti līdzīgas tām, ko jūtam šobrīd, kad noraugāmies uz karu Ukrainā, jūtam līdzi, taču patiesībā mūsu ikdienas dzīvi un sadzīvi tas ietekmē salīdzinoši maz. Mēs turpinām svinēt Ziemassvētkus pie pilniem galdiem (kā Astrida), apdāvināmies (kā Astridas ģimene), pieciešam dažas neērtības, cenu kāpumu, taču citādi – dzīve notiek. Lai gan, jā, ar bailēm fonā.
Speciāli to nefiksēju, bet ļoti daudz reižu Astridas dienasgrāmatās izskan viena doma – lai nāk jebkas, tikai ne krievu armija.
Ļoti jauks šīs grāmatas bonuss – te ir fiksēts brīdis, kā un kādos apstākļos aizsākas rakstnieces Astridas Lindgrēnes ceļš. Tā ir gandrīz nejaušība, likteņa pirksts, kā ietekmē Astrida sāk rakstīt leģendāro Pepiju Garzeķi. Izlasiet! :) Mazliet amizanti šajās lappusēs lasīt Astridas pašas šaubas par savu prasmi rakstīt. Eh, ja vien viņa jau toreiz zinātu...