Šajās lappusēs piedzīvoju neticami labi uzrakstītu smeldzi un alkas pēc neesošas tēva figūras ģimenē. Zanes Zustas uzrakstītās lappuses, kurās iepazīstam centrālās varones Lindas bērnību, ir kaut kas ļoti izcils, līdz niansēm noslīpēts vēstījums, kurās atklājas gan bērnišķīgais naivums un sapņi, gan laikmeta fons. Lindas bērnība ir vēlie 80., 90. pirmā puse, kas grāmatā netiek precizēts, bet autore to ļauj nojaust ar dažādu sīkumu palīdzību.
Atsevišķas ainas ir ļoti kinematogrāfiskas. Piemēram, epizode, kurā desmitgadīgā Linda sēž savā istabā un skaļi lasa tētim uzrakstītās vēstules.
Vienu zvaigzni noņēmu valodas dēļ. Ļoti īsie teikumi šķita atbilstoši Lindas bērnības nodaļās, bet, varonei pieaugot, būtu gribējies arī bagātīgāku, pilnīgāku valodu. Grāmatā ir lieliski būvēts mātes tēls, kas diemžēl otrajā grāmatas pusē tikpat kā neparādās.
Tā kā es esmu viens no tiem lasītājiem, kam raudāšana grāmatas lasīšanas laikā ir viens no kvalitātes rādītājiem, tad varu teikt – ļoti iesaku. Bērnības nodaļā es raudāju elsās, pat gaudās un uztraucos, vai kaimiņi neizsauks pašvaldības policiju. Brīdinu – saturs var būt emocionāli satricinošs tai lielākajai daļai latviešu, kas auguši bez tēva.
Ļoti priecājos, ka tieši šī man šogad ir pirmā grāmata.