Zviedru autores Ēlinas Kullhēdas literārā fikcija par amerikāņu autores Silvijas Plātas pēdējo dzīves gadu ir mana šī gada pirmā pieczvaigžņu grāmata.
Izcili uzrakstīta proza par sievieti, kas dzīvo starp būšanu sev un citiem. Tas, kā grāmatas autorei ir izdevies šķietami ietiekties Silvijas Plātas prātā un uztaustīt visas lejas un ielejas, tumšos nostūrus un eiforijas pilnās virsotnes, ir kaut kas neiedomājams. Joprojām domāju par to, kā tapis šis teksts. Kā?!
Tas ir romāns par sievietes būšanu, par radīšanu, par dzīvošanu pēc sabiedrības noteikumiem, bet vienlaikus par izmisīgu vēlmi rakstīt, būt tekstā, būt rakstniecei. Visticamāk, autorei palīdzējusi pašas personiskās dzīves pieredze, jo arī Ēlinas Kullhēdas vīrs ir rakstnieks, un romāns, iespējams, sanācis pašreflektīvs.
Izcils Jolantas Pētersones tulkojums. Izcils grāmatas latviešu izdevuma vāks. Man nav kritisku piezīmju, vien pārdomas par to, kam šo gribētos ieteikt. Droši vien tiem, kas nebaidās emociju šūpoļu un kas novērtē labi uzrakstītu tekstu. Tā retā reize, kad nožēloju, ka man nav grāmatas personiskā eksemplāra.