4,5✨
Pirmkārt, paldies izdevniecībai @janisroze par Ēlinas Kulhēdas romāna “Eiforija” izdošanu. Tas bija lielisks pamudinājums iekustināt platformā @goodreads snaudošo “gribu izlasīt” kaudzīti, vispirms ķeroties klāt Silvijas Plātas “Stikla kupolam” (izdeva @zvaigzne_abc), ar ko arī aizsāku savu literāro piedzīvojumu S.Plātas zīmē.

Otrkārt, šķiet šī atsauksme jāsāk ar tādu kā sadzīvisku atzīšanos, ka slimoju, tāpēc visu dienu varēju veltīt nesteidzīgai “Eiforijas” lasīšanai. Romānu biju gandrīz pabeigusi, kad jutu to riņķojam sev asinīs, aplis savilkās arvien ciešāk, aiz loga bija iestājusies nakts, itin kā E.Kulhēda ar marķieri vilktu sarkanas līnijas apkārt evakuācijas plānam, kurš, kā mēs zinām, pievils. Un iespējams, “Stikla kupola” depresijas smagā roka eskalēja arī šīs lappuses – tās neļāva man gulēt, itin kā Silvija Plāta nemierīgi skrabinātos gar neuzrakstīto, nepaspēto. Man sāpēja viņas liktenis.

Grāmatā veicu daudz piezīmju un atzīmju, jo tā ļāva paraudzīties uz sevi pašu. Izlasot pēcvārdā Ē.Kulhēdas motivāciju romāna rakstīšanai, ir skaidrs, ka tas raugās plašāk par izcilo rakstnieci, kuras galvā mēģinājusi nokļūt Ē.Kulhēda, ieskatoties divu radošu, rakstošu cilvēku kopdzīvē (S.Plāta bija precējusies ar dzejnieku T.Hjūzu), meklējot tur gan brīvības jēdzienu, gan bērnkopības un savas patības apvienošanu, kas, galvenokārt, gulstas uz sievietes pleciem. Romāns spilgti izceļ galvenās varones sociālo lomu (māte, sieva, kaimiņiene un vēl) robežas, kas atduras pret iekšējo balsi — starp tām reizēm ir bezdibenis. Tāpat lasot daudz jādomā par savas vērtības likšanu otra rokās. Izvēlētā “es” forma atgādina dienasgrāmatas ierakstus, kuri iedzīvina gadu pirms S.Plātas pašnāvības, lai arī noslēgums liek noprast, ka mums tikusi vien teicama atblāzma.